Es tevi apliecinu

altt

 

I

es bēgu no lietus

gadiem

mūsu māte mūs sargāja no apokalipses

gadiem

es nevarēju saņemties tevi apprecēt

jau gadiem

no šīs pilsētas nav iespējams izkļūt

gadiem

es vienmēr atgriezos pie tās pašas dziesmas

jau gadiem

 

II

kas ir tas kas paiet neļauj kas kājas padara par diviem apreibušiem ķekatkokiem

kas ir tas kas atņem valodu un dzirdi neļauj piecelties pret vilni nostāties ar kailām kājām oglēs

kas ir tas kas spoguļojas atmiņās

tas kas neesi tu pats

kā maska kā taurenis kurš uz saviem spārniem indi nes

jā es labi zinu ka

ir tikai gaidīšana

 

III

nogurušais ēzelītis no bērnu dienu stāstiem

pats sevi apēd kārtīgi no viena gala

un tajā vietā kur tas bija

uz papīra vairs tikai pleķis

 

IV

es tevi apliecinu ar vecu padomjlaika pasi

ar šķībi lauztu ceriņzaru

es tevi apliecinu ar kadriem

sažuvušā vhs

ar talonu ar krājkasīti

ar tukšu sirdi atvāztu kā nazi

man laburītu padod tālums

un gulētejot aizmidzina krusa

 

 

 

***

 

white_noise

no manis ir palicis

pavisam maz

bet no tā kas vēl ir

jūs sev varat kaut ko

pagatavot

 

arī muzeja kundze

jau desmitiem gadu

grib atstāt savu posteni

un es gribu

atstāt savējo

 

nacisti no ieslodzītajiem

mēdza pagatavot somiņas

neesmu drošs vai mana āda

būs tik glīta

 

nu vismaz galva var kalpot

kā jaunu mākslinieku

uzskates objekts

 

varbūt vēl kāds gabaliņš

tajā visā ir noderīgs

lai ergonomiski izturētos

pret pieejamajiem līdzekļiem

 

manis ir palicis pavisam maz

un arī tad kad bija vairāk

nekā daudz jau tur kopumā

nebija

***

esher.jpg

 

Es domāju ja.

Aiziet cilvēki un.

Viņu aiziešana ir.

Atbrīvošanās.

Nevis šķiršanās.

Vai šādi cilvēki ir.

Kādreiz vispār.

Ar mums bijuši.

Kopā.

Varbūt tās bija.
Ēnas no pasaules.

Kuru mums piedāvāja.

Kuru mēs neatpazinām.

Varbūt tie bija.

Putnu saucieni.

Pāri mežiem.

Kuri atdūrās.

Mūsu sapņos.

Un izplaucēja tajos.

Mežonīgus augus.

Kuru ērkšķi mūsu pieres.

Padarīja sarkanas.

Kuru ziedi mūs.

Padarīja nejūtīgus.

Un tieši tāpēc.

Vēl vairāk spējīgus.

Just.

 

 

 

Attēls: M.C. Escher, Dream (Mantis Religiosa), 1935

 

* * *

celtnis

 

Kamēr mēs staigājam

Pa grāmatu atklāšanām

Izkūst ledus

Dažādās glāzēs

Dažādās telpās

Virtuvēs viesistabās

Kāpņu laukumos

Un parku šķūnīšos

Kuros glabājas

Lāpstas un grābekļi

 

Kamēr turpinās koncerta translācija

Kurai mūsu vecāki bija kā pielipuši

Putni skrāpē debesis

Atstājot maršrutu tīklus

Uz gaišzilā audekla

Viņu nojautās guļ

Satrakojusies jūra

Nesamierināma ar savu

Bezgalīgo likteni

Vienmēr izsīkt un

Vienmēr sākties no jauna

 

Kamēr kavējam pēdējo autobusu

Kuram mūs jāaizved

Uz klajo lauku

Kuru pieskata pēdējie dzīvie

Turienes iedzīvotāji

Atblāzmas sacenšas

Savā starpā

Kura būs silgtāka

Kura visprecīzāk

Saglabās toņus un faktūru

Skatam kurš redzams

Aiz tukšas ēdnīcas loga

Koki koki un kravas celtnis

Nesen izrakta kanāla malā koki koki

Grants kaudzes kā ļaunu burvju paslēptuves

Sijājas lietus un vējš vairs neizvēlas ko pluinīt

Kamēr mēs piepeši saprotam ka pārtopam par kokiem

Kokiem kokiem kokiem

 

 

 

 

 

Foto: Liene Terēze Žeimunde

Tukšuma dziesma

 

bauhaus

Teksts slīd, izliekas par garāmgājēju, nejaušas tikšanās galveno varoni, mierīgi

nodod sevi,

atklāj, ka melojis –

aprakstītās idejas ir zagtas

(nočieptas no privātas bibliotēkas augšējā plaukta, kuram piekļūt var tikai ar milzīgām pūlēm),

adresāts dzīvo citā pilsētā,

ietvertā ziņa ir novecojusi,

pastmarka pārplēsta vidū pušu,

otrā pusē pielīmēta nederīga.

Atsakies saprast un tieši caur šo brīdi nonāc pie jaunas valodas, savādāka apvāršņa, miglas,

sajauc vietām darbības laikus un vietas,

noņem pieturzīmes un padari visu melnu;

dziedi uzrakstīto un rakstot klusē, vai otrādi,

iznākumam ne vienmēr jābūt apbalvotam ar patiesību.

Nogurstot iegūsti vēl vairāk spēka nogurt; meklējot ceļu, atrodi vēl jaunus, kuriem padoties, kaut arī tie aizvedīs purvā.

Redzot nesaskati, guļot neaizmiedz, elpojot neturpini būt; teksts slīd garām, izliekas, ka negrib tev neko stāstīt.

Tas ir tukšums, kas dzied. Viņa balsī tu esi klausījies vienmēr, taču tikai tagad zini, kā tam vārdā.

 

 

 

***

star

Nolauztās ceļazīmes nepalīdzēja

apmaldīties – ceļu atradu tāpat.

Gultas vēsas. Tāpat kā krāsnis

un plīts, uz kuras izklāti

žurnāli “Liesma”.

Kaltētu zālīšu buntes

tikko manāmi kustējās caurvējā.

Caurvējā, kurš radās

nevis no pretējās telpās

atvērtiem logiem,

bet caurvējā, kurš radās

pats no sevis.

Elektrība bija pagātne.

Skatījos, kā gaisma pamet

apvārsni, liekot ābelēm pārtapt

par mītiskiem zvēriem.

Kaut arī sala tik ļoti, ka mētelis

piecēlās un devās ārā,

lai piekļautos pastkastītei,

šī bija visīsākā nakts.

Un pēc tās – visīsākā

diena. Tad – vēl īsāka nakts,

un vēl īsāka

diena.

Ziedoņa motīvs

ozols

 

Iekāpu sapņa kurpēs

un mēģināju nomodā iet.

Tik savādi, varbūt pat – biedējoši.

Pat putni daudz klusāk dzied.

 

Izgāju cauri naktij

un atgriezos rītā.

Tā, sekojot sirds taktij,

var nonākt pie nepazītā.

 

Tam pieklauvēt klusi pie pleca

un neprasīt vairāk,

kā kādam drīkstētu teikt.

Klausītes. Piekrist. Un nesasteigt.

 

Krīt gaisma un ceļas –

ik dienu.

Ceļš tālāk iet, lai sasniegtu

tikai patiesību. Kaut vienu.

 

 

***

 

yote-wolf

tur smaržoja pēc tiem

vaska klucīšiem

dažādās krāsās

kurus tev atveda no tallinas

skaitījās imports

 

es gribēju vienu no tiem

apēst tik

skaisti viņi bija

kā garas marmelādes

kā šokolāde no

augļiem

 

tur smaržoja pēc tiem

klucīšiem

un pēc tīrības

tur izsniedza kafiju

un laipni pavadīja

līdz izejai

kura izveda pret

sienu

 

***

erwitt

 

kādreiz

bija tā ka pat

alvejas neauga uz palodzes

 

viss bija piedzīts pilns ar

domām un uzskatiem

un kalendāra lapiņas

neviens neplēsa jau

vairākus mēnešus

 

un tad

kas bija tad

 

tad debesīs

parādījās gājputni

pār piemājas dīķi sāka

lidināties knišļi

un elpot kļuva interesantāk

ja tā vispār ir interese

kas mums liek elpot

 

un tad

kas bija tad

 

nomira jaukā pastniece

kuru bijām iesaukuši

par Rūķīti

jo viņa stiepa somu

kā dāvanu maisu

senā pastkartē

 

un vēl

es saslimu

un vēl

kādu laiku mums nebija naudas

bet

ieradās brālēns no Austrālijas

un

viss kaut kā izlīdzinājās

 

un tad

kas bija tad

 

mēs pārcēlāmies atpakaļ uz pilsētu

nekad agrāk

nebiju izjutis tādu riebumu

pret daudzstāvu mājām

man šķita ka

cilvēki tajās smok

pie tam

no brīvas gribas

 

pārcēlāmies un pārcēlāmies

sienas kļuva šaurākas bet man

kļuva labāk

es varēju kustēties brīvāk

paskatīties uz to kas notiek

otrpus ielai

 

un tad

kas bija tad

 

tad

vienu vakaru

naktslampai izdzisa spuldze

un

mēs palikām tumsā

un tad

kas bija

tad

 

 

***

futbols

Kamēr futbolisti gaida

laukumā atgriežamies

ārā izsperto bumbu,

viņi vingrina kājas,

ieelpo un izelpo;

rokas salikuši sānos,

piepaceltām galvām

vēro horizontu.

Kāds domā, ko viņai

atbildēt par vakardienu,

kāds – cik sarežģīta

ir potītes uzbūve,

kāds – vai tiešām ir reāli

izcelt vinnestu

ar tik riskantu likmi.

Garām pabrauc

junioru līgas autobuss.

Tajā atrodas tikai šoferis

un vismaz četras aizmirstas

“iPhone” austiņas.

Bumba atgriežas

laukumā.

 

 

 

 

 

 

Attēlā: kadrs no Tonija Ričardsona filmas "Garo distanču skrējēja vientulība", 1962.