1983

20180112_163901

Nav manās rokās vairs spēka,

autoostā kādam izlijis benzīns

un bērni, saostījušies tā smaržu,

smejas par itin neko.

Džemperis ieplīsis, cita nav,

kā lai parādos klubā, kā lai

nelieku tev kaunēties par sevi?

Grāvmalē guļ suns, un viņa sapņi

kļūst par manējiem –

kopā mēs skrienam

pa zirgskābeņu pļavām,

netālu mirdzinās jūra un pavisam

droši zināms, ka bļodā pie malkas šķūņa

saimniece būs iebērusi ko gardu.

Fermas skursteņi tikko manāmi

izpūš sarkanmelnus dūmus –

nav manām acīm vairs skaidrības.

Akmentiņi uz pievadceļa

gluži kā mākslinieka izbirdināti.

Kāds pabrauc garām uz mopēda,

no ļumīgās mugursomas

spraucas ārā dēļu gali un auklas.

Varbūt viņš grasās gatavot šūpoles.

Varbūt – trepes mazo brālēnu

namiņam kokā.

Saule liek sev atpūsties

un pamet skatuvi, atstājot sardzē

šosejas lampas.

Nav manā sirdī vairs miera.

Nekad nav bijis, kamēr vien

algebras grāmatai aizmugurē

pierakstīts viss,

ko zinu par tevi.

 

Advertisements

Nakts saule

lange

 

Sākumā likās, ka tie ir spoki,

tikai, paejoties tuvāk sabrukušajai muižai,

varēja tās atšķirt vienu no otras –

vecas sievietes vienādās drānās, gandrīz

kā mūķenes, bet viņu gaita bija satrauktāka

nekā tā, kad mierinājums ir ikdiena,

nevis svētki.

Viņas spēlēja ģitāras bez stīgām, pirksti

izgaismoja dubļaino ceļu, varbūt tiešām

viņas bija sākušas spīdēt –

pirkstu kauliņi kā tukli jāņtārpiņi

virpinājās pār instrumentu grifiem.

Tā bija lūgšana, kura salauza

sacietējušo gaisu, dvakojošu pēc vecām

zālēm un cietsirdības.

Bērni tuvējā laukā pārtrauca grābt

un atbalstīja zodus plaukstās,

kuras turēja grābekļu kātus.

Dīķmalas meldri kā resnas adatas

zvārojās uz sāniem

un šalca vecenēm līdzi.

Pudelīte, kuru pirms bēgšanas

biju noslēpis grozā,

piepeši iegailējās, pārdedzinot

manas sakabes siksnu.

Vientuļais vīrs sazaroja. Uz viņa

rokām vietu atrada

vieglākie no akmens putniem.

“Mēs dziedam par godu tev,

lai dzird debess un zeme, mēs

dziedam par godu tev!”

Bērni atsāka ravēt, katrs savu iekšējo

cīņu izcīnot tik stipri, ka viņu galvas

sāka dunēt kā sabeigti motori.

Pamalē, virs meža, sāka slīdēt titri.

Tie nolaidās tieši no debesīm un

bija sarakstīti kādā slepenā valodā –

bet burtu un ciparu jūklī es skaidri

varēju izlasīt: “pagātne atkārtosies”.

Sāka sāpēt pilnīgi viss.

Izrādās, tieši tā par sevi mēdz liecināt

patiess miers.

 

 

 

Attēls: Doroteja Lange. Teksasa, 1938

 

 

 

 

F. Garsija Lorka. Tava bērnība Mentonā

ob_82502e_nastassja-kinski

 

Jā, tava bērnība: tagad kā

stāsts, kuru strūklakas stāsta

/Horhe Gilēns/

 

Jā, tava bērnība: tagad kā

stāsts, kuru strūklakas stāsta.

Vilciens un sieviete,

kura piepilda debesis.

Tava vientulība viesnīcās

un neaptraipītā maska, kura ataino

ko pavisam citu.

Jūras bērnība un tavs klusums,

kurā mirguļo gudrības kristāli.

Tava nelokāmā vienaldzība,

kamēr mans viduklis – ugunīs.

Tu, cilvēk pēc Apolona,

tas, ko tev devu,

bija mīlestības paraugs.

Asaras

svešādas lakstīgalas

acīs.

Tu viegli radīji drupas, pats sevi

ne pie kā nepietuvinot,

bēgšanas vārdā,

bezmērķīgu sapņu vārdā.

Domas, kas domātas pirms tevis,

vakardienas gaisma,

pēdas un zīmes, kas liecina par to,

kas varētu būt…

Tava jostasvieta,

pildīta nemierīgām smiltīm,

ceļo tikai pa lēzenām takām.

Bet ikkatrā nostūrī

man jāmeklē pēc tavas

siltuma piepildītās dvēseles,

dvēseles, kas ir bez tevis,

kas tevi nesaprot;

jāmeklē ar Apolona skumjām,

kad viņš tikko apstādināts

uzsāktā ceļa vidū;

skumjām, ar kurām es

tavu masku satriecu druskās.

Lūk, tur – lauva, tur – debesu dusmas,

kurās es ļaušu tev nobrāzt

savus vaigus;

tur – mana neprāta zilganais zirgs,

miglāju puksti un roka,

kura minūtes skaita .

Tur.

Tur es meklēšu skorpionu akmeņus

un meiteni, kas bija tava māte,

pusnakts asaras un saplēstās drānas,

kuras notīrīja mēnesgaismu

no miroņu tempļiem.

Jā, tava bērnība: tagad kā

stāsts, kuru strūklakas stāsta.

Savāda dvēsele. Mazītiņa, viļņu varā,

izrauta no manām iztukšotajām vēnām –

man jāvēro. Jāvēro, līdz tevi atrodu.

Tā pati mīla, kas agrāk, bet nekad tā pati!
Jā, mīlu! Mīlu! Atstājiet mani, jūs visi.

Un necentieties

aizklāt man muti, jūs,

kuri meklējat kviešu graudus

Saturna apsnigušajos laukos,

vai jūs, kuri kastrē dzīvniekus

debesu vārdā!

Anatomijas klīnika

un džungļi vienuviet.

Mīla. Mīla. Mīla. Jūras bērnība.

Tava siltā dvēsele, kura

bez tevis un kura

nepazīst tevi.

Mīla, mīla, bezgalīga baltuma krūtīs

bēgoša stirna.

Un tava bērnība. Mīla. Tava bērnība.

Vilciens un sieviete,

kura piepilda debesis.

Ne tu, ne es, ne gaiss, ne lapas.

Jā, tava bērnība: tagad kā

stāsts, kuru strūklakas stāsta.

 

 

 

 

Attēlā: Nastasja Kinski filmā “Parīze, Teksasa”. Režisors Vims Venderss, 1984.

 

Rudens Latvijā

sutkus)viļņa)1965

Skolas bērni,

mājas bērni.

Suņi. Aiz žogiem.

Apiņi ap

nepabeigtām mājām.

Baltmaize kabatā,

varbūt zagta.

Varbūt nav.

Internets klausa.

Savieno ar bijušajiem

draugiem.

Kareivja figūriņa

uz klavierēm.

Puzles gabaliņš

dubļos.

Nepazīstama cilvēka

dzimšanas diena.

Nepatīkams taksists.

Nevērtīga filma.

Neatbilstoši izlietots

augstas kvalitātes papīrs.

Rīta elpa.

Vakara elpa.

Vietējā rajona

avīze.

Atkal par slikto.

Ugunis pie ostas.

Pārcelšanās uz otru krastu.

“Uz kuru?”, jautā braucēji,

“Uz kuru? Uz kuru?”

Tam blakus atskan

pārmetumi par apresnēšanos,

nenodotām grāmatām bibliotēkā

un sapiņķerētām makšķerauklām.

“Es nekad nebraukšu

uz šo rajonu,” tu man paziņo.

“Tu jau tur esi bijusi. Sapnī.

Un mēs – kopā ar tevi.”

Tad tu sadur vecmāmiņas

termoforu – rudens Latvijā.

Vietā, kuru neviens vairs negrib.

Un, ja arī grib, tad nedomā

par to kā par

Latviju.

“Paceliet rokas, kuri vēl glabā

savus ģimenes fotoalbūmus!”,

sauc pagasta kultūras nama

vadītāja.

Bet zālē

neviena cita bez viņas nav.

Tuvējā benzīntankā

izdziest gaisma.

Piekrastes mājā kāds

iedarbina motorlaivu

un drosmi.

Akmens tepat.

 

 

 

Attēls: Antans Sutkus. Viļņa, 1965

 

 

***

Henri_Rousseau_-_La_Seine_à_Suresnesl.jpg

Nedaudz piedegušā eļļā ir tas miers,

kam agrāk lepni gāju garām un

ko vairs neiespēju satvert.

Līp rokas. Dreb, pretojas un top

par pielikumu, kuru apsedz nožēla.

Putekļainās, savdabīgās čībās

koridora plauktā dzīvo miers;

pie sliežu pārejas,

pusdivpadsmitos dienā.

Tas klusais, izplūdušais

miers.

Un arī asinīs. Kad tās ir svaigas, siltas,

un straumē tek

no nupat pārsistajām lūpām.

Tas dzīvo TV programmā.

Tais aplīšos, kas apšņāpti

ap laika norādēm.

Ir tādas vietas.

Kā aploksnes,

kas apsargātās karietēs

ved jaunumus par pamieru.

Vai karu.

Uz tām var noskatīties,

tāpat, kā noskatās uz namdurvīm,

tās aizverot.

Pie tam vēl – droši zinot,

ka uz visiem laikiem.

 

 

 

 

Attēls: Anrī Ruso, Sēna pie Sirenas. Pirms 1911.

 

 

 

 

balkonā sēdedams vēroju skatītājus 

kuram ir programmiņa un kuram nav

izejot laukā no teātra pārsteidza aukstums

un apziņa ka neviens mani negaida
un kas gan lai gaidītu tādu 

kurš skatās uz citiem 

un programmiņām 

Mihails Zoščenko. Paijas

0_9f55f_8011eed_XXL

Protams, bērnam pirkt paijas, tā ir briesmīgi nepatīkama lieta. Sevišķi vasarā.

Galvenais, nav nekādas sezonas izvēles.

Es, piemēram, savam dēlam visu laiku ķerras pērku. Jau otro vasaru. Zēns pat apvainots jūtas. Katru reizi raud, kad viņam uzdāvina ķerru.

Bet lai viņš iedomājas tēva stāvokli. Ko lai pērk? Bumbu nav. Lietus mēteļu nav. Tikai ķerras un grozi.

Šinīs dienās es iegāju rotaļlietu magazīnā, – piedāvā jaunu vasaras rotaļu. Speciāli izgatavotu pēc ārzemju paraugiem. „Diabolo”. Franču rotaļa bērniem. Tāda aukliņa pie diviem spieķīšiem un spolīte. Šo spolīti vajaga pasviest gaisā un uzķert uz aukliņas. Tas ir viss.

Jautra, viegla rotaļa. Speciāli gaisā. Uf, šie franči, allaž viņi izdomā kaut ko patīkamu!

Es nopirku šo rotaļu. Uzdāvināju dēlam.

Sāka dēls sviest spolīti. Iesviež ar spolīti sev pa pieri. Pat nokrita gar zemi.

Izmēģināju spolīti uz rokas, – patiešām smaga, velns. Ne tik vien bērnu, pat kamieli var nogāzt no kājām.

Aizgāju uz magazīnu izskaidroties; kāpēc, sak’, viņi tādas blēņas izgatavo.

Magazīnā man atbild:

-Par velti jūs jūtaties aizskarti. Šī rotaļa izgatavota gluži pēc ārzemju paraugiem. Tikai tur mēdz būt gumijas spolītes, kamēr pie mums tās ir no koka. Viss cits visos sīkumos tas pats. Viņiem ir aukliņa un mums ir aukliņa. Tikai mūsu aukliņa mazliet savērpjas. Nevar rotaļāties. Spolīte neguļas uz aukliņas. Citādi viss pārējais gluži tas pats. Kaut gan, taisnību sakot, nekā cita parējā jau arī nav, kā tikai spieķīši.

Es saku:

-Ko man būs darīt?

-Jūs, viņi saka, dvēseles miera labad neļaujiet bērnam rokām aizskart šo rotaļu. Piesitiet viņu ar naglu kaut kur pār gultiņu. Lai bērns raugās un līksmojas.

-Paldies, es saku, par padomu! Tā arī darīšu.

Tā arī darīju.

Tikai piesitu ne pār gultiņu, bet pār bufeti…Ja to, es domāju, piesit pār gultiņu, ta var vēl norauties un par vecāku grēkiem nosist nevainīgu bērnu.

Tēvi ēd vīnogas, – bērniem mizojas zobi.

 

Laikraksts „Jaunā Diena”, nr. 38., 22.09.1932. Tulkojis Fr. M. Attēlā: universālveikala “Bērnu Pasaule” skatlogs. Maskava, 50.tie gadi.

***

savelcies kopā kā lode

visu pulveri apvelc sev apkārt

pieblīvē kodolu

un izšaujies galvā

kura tev pretī

skaties kā tā lido

taisni un ātri

tas paiet tik ātri

tas

paiet 

tik ātri
saslauki sevi vienkop

no desmitiem puzles 

gabaliņu saliec to

nolādēto klimta skūpstu

tās visiem sen apnikušās

saulespuķes ūdensrozes 

un vējdzirnavas 

saliec un izšauj

vēlreiz tas

paiet tik ātri 
kopums

svarīgs ir kopums 

summa bezgalīgas 

ekseļa tabulas beigās 

diriģenta izvēle 

nepāršķirt nākamo lapu

traktora vadītājam

nepalaist garām tos auto

kuri aiz viņa
tas viss paiet

tas viss paiet tik ātri

tamdēļ vāc vienkop 

vāc sevi vienkop

lai tad kad pienāktu

īstenais mirklis

tev būtu ar ko šaut

un tevī būtu

kur trāpīt

Es tevi apliecinu

altt

 

I

es bēgu no lietus

gadiem

mūsu māte mūs sargāja no apokalipses

gadiem

es nevarēju saņemties tevi apprecēt

jau gadiem

no šīs pilsētas nav iespējams izkļūt

gadiem

es vienmēr atgriezos pie tās pašas dziesmas

jau gadiem

 

II

kas ir tas kas paiet neļauj kas kājas padara par diviem apreibušiem ķekatkokiem

kas ir tas kas atņem valodu un dzirdi neļauj piecelties pret vilni nostāties ar kailām kājām oglēs

kas ir tas kas spoguļojas atmiņās

tas kas neesi tu pats

kā maska kā taurenis kurš uz saviem spārniem indi nes

jā es labi zinu ka

ir tikai gaidīšana

 

III

nogurušais ēzelītis no bērnu dienu stāstiem

pats sevi apēd kārtīgi no viena gala

un tajā vietā kur tas bija

uz papīra vairs tikai pleķis

 

IV

es tevi apliecinu ar vecu padomjlaika pasi

ar šķībi lauztu ceriņzaru

es tevi apliecinu ar kadriem

sažuvušā vhs

ar talonu ar krājkasīti

ar tukšu sirdi atvāztu kā nazi

man laburītu padod tālums

un gulētejot aizmidzina krusa

 

 

 

***

 

white_noise

no manis ir palicis

pavisam maz

bet no tā kas vēl ir

jūs sev varat kaut ko

pagatavot

 

arī muzeja kundze

jau desmitiem gadu

grib atstāt savu posteni

un es gribu

atstāt savējo

 

nacisti no ieslodzītajiem

mēdza pagatavot somiņas

neesmu drošs vai mana āda

būs tik glīta

 

nu vismaz galva var kalpot

kā jaunu mākslinieku

uzskates objekts

 

varbūt vēl kāds gabaliņš

tajā visā ir noderīgs

lai ergonomiski izturētos

pret pieejamajiem līdzekļiem

 

manis ir palicis pavisam maz

un arī tad kad bija vairāk

nekā daudz jau tur kopumā

nebija